Vienas universālas krāsas, kas derētu visām vajadzībām, diemžēl nav. Taču, lai izvēlētos krāsu mājas remontam, nav jāizpēta krāsu enciklopēdija. Pietiek, ja ir zināmas pāris pamatpatiesības un izdodas atrast kārtīgu veikalu, kurā strādā labi apmācīti un atsaucīgi pārdevēji. Visas krāsas var iedalīt trīs pamatgrupās. Šī, protams, nav vienīgā klasifikācijas iespēja, taču gana noderīga, lai spētu orientēties pie krāsu plaukta.

Krāsas uz šķīdinātāja bāzes

Tās ir krāsas, ko padomju laiku terminoloģijā pazina kā eļļas krāsu vai alkīda emalju — tās senāk bija gandrīz vai vienīgās pieejamās krāsas, protams, ja vien nepalaimējās tikt pie ūdens emulsijas, pie kuras pakavēsimies nedaudz vēlāk.

Tātad krāsas uz šķīdinātāja bāzes praksē var perfekti atpazīt, atverot kārbu — no tās nāks raksturīgs, samērā spēcīgs aromāts, kas liecina, ka šīs krāsas sastāvā ir organiskie šķīdinātāji.

Tās ir gaistošas vielas, kuras piedod krāsai šķidru konsistenci un iztvaikojot ļauj krāsai sacietēt, veidojot izturīgu, cietu plēvveida segumu. Šīm krāsām par saistvielu visbiežāk izmanto alkīda sveķus.

Organiskie šķīdinātāji ir visai nelāgi ķīmiskās rūpniecības produkti, kuriem pelnīti var pierakstīt krietnu paketi neglaimojošu īpašību: potenciālie vēža izraisītāji, neievērojot darba drošības noteikumus, var izsaukt akūtu saindēšanos, iztvaikojot reaģē ar katlumāju un transporta atgāzēm, tā veidojot piezemes ozonu, kas savukārt veicina alerģijas rašanos, u.t.jpr.

Protams, šo vielu kaitīgumu nevajadzētu pārspīlēt: pasaulē ir daudz krietni bīstamāku vielu, turklāt akūta saindēšanās ar šķīdinātāju visbiežāk notiek, ar krāsām strādājot bez piesardzības pasākumiem (piemēram, nevēdinātās telpās).

Kad krāsa atrodas aizvērtā traukā vai ir izžuvusi, tā neapdraud cilvēku un vidi.

Turklāt mūsdienās krāsu ražotāju prakse ir krietni attālinājusies no padomju laiku tradīcijām.

Progresīvākie un tālredzīgākie ražotāji cenšas izgatavot tādas krāsas, kuru sastāvā ir pēc iespējas mazāk indīgu vielu, vai arī aizstāt bīstamas vielas ar mazāk kaitīgām (piemēram, kā šķīdinātāju izmantojot samērā nekaitīgo vaitspirtu vai lakbenzīnu).

Taču joprojām veikalu plauktos atrodamas arī tādas kārbas, ko rotā melns attēls uz oranža fona, kas norāda uz produkta bīstamību: kaitīgumu, kairinošajām īpašībām vai apdraudējumu videi.

Krāsas uz ūdens bāzes

Ūdens dispersijas krāsām par šķīdinātāju izmanto ūdeni, tādēļ to smarža nav tik intensīva un tās ir videi draudzīgākas un veselībai mazāk kaitīgas.

Pēdējā desmitgadē iekšējās apdares darbiem izmanto gandrīz vienīgi krāsas uz ūdens bāzes, jo tās ir ērti uzklājamas, nesmako, ātri žūst, iegūtā virsma ir izturīga un mazgājama.

Šo videi salīdzinoši nekaitīgo krāsu popularitāte aizvien aug, un ir nopērkamas arī tādas ūdens dispersijas krāsas, kas paredzētas ne vien sienām un griestiem, bet arīdzan koka un metāla virsmu krāsošanai.

Klājot lateksa krāsu, ir jāņem vērā, ka dabūt to nost ir gandrīz neiespējami. Vecu alkīda krāsas slāni no koka un metāla virsmas var noņemt ar karstā gaisa plūsmu un špakteļlāpstiņu vai speciālu laku un krāsu noņēmēju, bet akrila krāsas noņemšanai šīs metodes nederēs. Virsma vai nu jāpārkrāso no jauna, vai jāmēģina attīrīt mehāniski, bet tas būs ļoti darbietilpīgs process.